Nedēļas nogalē izbraucām ar riteņiem, lai gan temperatūra aiz loga tam nebija īpaši piemērota — faktiski kādi 4–6 grādi. Toties spīdēja saulīte, un tikai tā mūs glāba. Dīsele. (Ne par tēmu, bet smieklīgi, jo arī beidzas ar O.)
Braukāju pa Daugavpils apkārtni kopā ar viltus panku un anarhistu, bet viņš fiziskām slodzēm galīgi nav piemērots. Man darbā ir vēl divi tādi — tā nu piedāvāju viņiem nodibināt invalīdu klubu. Tiesa, pēdējā laikā šis joks vairs nav politkorekts, jo cilvēki tiešām sākuši briesmīgi slimot, vēl trakāk nekā es ar savu plecu un visu pārējo.
33 km nobraucām piecās stundās — savdabīgs antirekords, manuprāt. Bildes, ja kas, uzņemtas NE ar iPhone.
Kamēr izbraukšanas vietā pumpējām riepas, pie mums piebrauca kāds vecis ar līdz kliņķim nobrauktu “Trek”, uzpūta mums virsū paģiru dvašu, paziņoja, ka esot visas Latvijas čempions visās velodisciplīnās, ieskaitot triatlonu un biatlonu (tieši tā arī paziņoja), un sāka mani mācīt pumpēt riepas. Sak, ventilim jābūt augšā, nevis lejā, kā man. Pateica arī, ka pumpējot pārāk stipri. Es viņam neko neatbildēju, bet ziņkārības pēc pirmajam padomam paklausīju. Principā nav slikti, taču man arī lejā bija labi.
GPS stiprinājumā atradās iPhone, kas, kā jau rakstīju, darbojās viduvēji. Toties bateriju sūca lieliski.
Kultūra visapkārt.
Ceļa stabiņš, atklāti sakot, novietots neestētiski — aizsedz norādi. Ir tāds uzskats, ka īstajā Eiropā šo jautājumu būtu atrisinājuši mazliet labāk. Toties turpat beidzas vienīgais man zināmais veloceliņš pilsētā. Kādēļ pašā nomalē, kur turklāt ir labs šosejas ceļš, vajadzīgs veloceliņš — nav saprotams. Bet paldies par mēģinājumu.
